Views: 23
Alice e Barbablu – Traduzione in Lettone di Liga Sarah Lapinska
Monologo di Bruno Mancini
Alice e Barbablu – Traduzione in Lettone di Liga Sarah Lapinska
Ischia 3 settembre 2024
Bruno Mancini
Monologo per Chiara Pavoni
Alice e Barbablù
…
un viņa pasmaida, atveroties pilnam sapnim.
Kāds suns rej, cikāde lēnām kāpina savu čirkstēšanu, kaijas paceļas jūras virzienā, ķirzaka maina krāsu, pielāgodamās luminiscētajam klintājam.
Šā vasaras rīta pirmajā gaismā es modos ar desmitiem sapņu, kas man iespiedušies atmiņā, gandrīz vai tā, it kā naktī, dažu stundu laikā, es būtu veicis pilnus Zemes apļus visos platuma grādos un kā vērotāja no ārpuses pieredzējusi visu iespējamo liekulību, pretrunas, vardarbību, savtīgumu , kā arī, visas pasaules likstas, kādas vien šī piesmietā pasaulē savā visintīmākajā bedrē glabā atmiekšķējusies cilvēce, kura vairs pat neaizstāv savu pašas izdzīvošanu.
Vai jūs saprotat mani, ja es jums atklāju savu potenciālo neieinteresētību, inerti vai, varbūt pat, pašapmierināti ,liecina par miljoniem bērnu bada nāvi, bērnu, kuru vienīgā vaina, ja neveiksmi var kā tādu nodefinēt ,bija to piedzimšana noteiktā vieta un konkrētai sievietei?
Un es jautāju sev, kādēļ milzīgās marginalizēto un pamesto cilvēku masas nerīkojas tā, lai panāktu taisnīgu vispārējās bagātības pārdali.
Un es sev vaicāju, kāpēc milzīgās marginalizēto un postā pamesto cilvēku masas neko nedara, lai panāktu taisnīgu pasaules bagātības pārdali.
Vai jūs saprotat mani, ja es lādu drausmīgā , neatkārtojamā terminoloģijā Visus, bet, patiesi, Visus, gan uzvarētājus, gan zaudētājus, kara un iznīcības varoņus, gan zaimotājus par viņu ārkārtējo nežēlību, gan tos citus, kaut arī viņi tikuši apdziedāti kā varoņi vēstures zaimojošajās lappusēs ?
Un es sev vaicāju, kādēļ milzīgās
iesaistīto tautu masas nav satraukušās un nesatraucas pat tagad , nedarot neko, lai neļautu turpināties tūkstošiem notiekošo karu.
Vai jūs saprotat manu stipro sašutumu par visa veida komercializēto , ar ekspluatāciju un pazemojumiem saistīto seksu : bērniem – līgavām, nesodītiem izvarotājiem, sieviešu segregāciju, infibulāciju nelielas dzīvo būtņu daļiņas labā?
Vai jūs saprotat mani, ja es ciešu dēļ zosīm, kuras tiek pārēdinātas līdz ūkai un viņu spēku izsīkumam, lai ražotu pārtiku , kura absolūti nav nepieciešama cilvēka izdzīvošanai, vai arī, par suņiem, kurus pametuši saimnieki, vēlēdamies sev brīvdienas bez traucējošiem suvenīriem ?
Un vēl narkotikas… un vēl rasisms… un vēl strādnieku ekspluatācija… atombumba!
Un jūs, jā, jūs, ar kārtējās bezjēdzīga darba dienas apmātu prātu, kura tiek pabeigta televīzijas kanālu nejēdzību priekšā, jūs kādu lomu sev
Un jūs, jā ,jūs ar prātu aptumšotu kārtējo bezjēdzīgo darbu dienu, kas beidzās televīzijas kanālu nejēdzību priekšā, kādu lomu jūs sev piešķirat?
Endēmiska neuzmanība?
Lepnums par personīgajiem sasniegumiem?
Pašpapmierinātība, kuru attaisno sociālā impotence?
Tā ir tiesa, jā, tā ir tiesa, neesmu jums to vēl teikusi, es esmu Feja !
Es esmu Feja, kurai pieder autentiska burvju nūjiņa .
Ar savu abrakadabru es varētu mainīt lietas, darbības un jūtas.
Varētu, bet es to negribu.
Jo es nevēlos iepriecināt ļaunos, vienaldzīgos un bailīgos . Es nevēlos radīt viņiem labāku pasauli.
Viņi to nav pelnījuši.
Un tā nu, dumpīgās brīvības cildenuma dēļ, es pārvaru neiespējamo atsvešināšanos dzīvot leģendās un pārveidojos dzejas vārsmās :
Viņiem ir trīsdesmit septiņi
neaptverami grēki, neskaitāmi
apvainojumi bez soda.
Viņiem, tātad, ir kaut kas.
man ir
ērkšķi pirkstos, smaržas nāsīs, ziedlapas pļavas paletē— manējais Alises/Zilbārža gabals, nepavisam no kautrajiem – .
Es tiku
izmēģinājusi neiespējamo, aizverot
acis, bet atmiņai ir fotogtammas
un halucinatīvas skaņas, čuksti, vaidi,
nespstrīdami cildenas oligarhijas …
un es piedēvēju viņiem trīsdesmitastoto grēku.
Būšu,
dumpīgās brīvības lieliskumā,
pusnakts dejas, kura ilgst veselu , bezgalīgu dzīvi, Feja,
suņu, kuri guļ blakus kaķiem, klaiņojošu, no pasaules izstumtu bomžu, dūmakas un plastikas, brašiem un maigiem Māksliniekiem dāvāta smaida Feja. Visiem, kuri maģiskā viedā atbrīvoti no drūmā šīs zemes gaišā neprāta.
No ” gaišā neprāta” aizlidot kopā ar kādu Visumā, tāpat kā hiperbolā ” mīlēt līdz nāvei” .
Es iegremdēju manu bezķermeni pavedinošā dejā, skan vijoles tango, manas rokas ap tavu kaklu
mana burvju nūjiņa
uzvelk
ABRAKADABRU !
Jeanfilip Chiara Pavoni Liga Sarah Lapinska
Io mi ero innamorato
Il Paradiso non è eterno
Il nodo
Odori senza nomi
L’appuntamento atto unico
